Franču valoda

7 min read
In 279 languages

Franču valoda (français) ir romāņu valoda, kura ir dzimtā valoda 90 miljoniem cilvēku. Otrā valoda tā ir 190 miljoniem cilvēku, kā arī vēl ap 200 miljoniem šo valodu ir apguvuši. Lielākā daļa cilvēku, kam franču valoda ir dzimtā, dzīvo Francijā, no kurienes valoda arī izplatījusies tālāk pasaulē. Lielas frančvalodīgo kopienas ir arī Kanādā, Beļģijā, Šveicē, Luksemburgā, Monako un Āfrikas valstīs, kas savulaik bija Francijas kolonijas.

Franču valoda, tāpat kā portugāļu, spāņu, itāļu, rumāņu valodas un citas nacionālās valodas, kā arī katalāņu, oksitāņu, neapoliešu un daudzas citas mazākumtautību valodas ir latīņu valodas pēctece. Franču valodas attīstību ietekmēja arī vietējās ķeltu valodas, ko lietoja gallu ciltis, un ģermāņu valodas, ko lietoja mūsdienu Francijas teritorijā pēc Romas impērijas sabrukuma ieceļojušie franki.

Tā 30 valstīs ir valsts valoda, no kurām vairākums franciski tiek sauktas par La Francophonie, proti, frančvalodīgo valstu kopienu. Tā ir oficiālā visu Apvienoto Nāciju aģentūru valoda, kā arī vairāku citu ievērojamu starptautisku organizāciju oficiālā valoda. Attiecībā uz Eiropas Savienību, franču valodu 27 dalībvalstīs prot 129 miljoni iedzīvotāju (26%), no kuriem 65 miljoniem tā ir dzimtā valoda (12%), bet 69 miljoniem tā ir otrā valoda (14%). Līdz ar to tā ir trešā populārākā otrā valoda (franču valodu apsteidz tikai angļu un vācu valoda). Pirms 20. gadsimta sākuma angļu valoda guva virsroku, franču valoda bija diplomātijas, kā arī saziņas valoda Eiropas izglītības iestādēs.

Vēsture

Franču valoda, kā romāņu valoda, cēlusies no latīņu valodas, ko lietoja Romas impērijā. Tās aizsākumi meklējami laikā, kad Romas impērijas teritorijā sāka veidoties atšķirīgas latīņu valodas formas. Pēc Romas impērijas sabrukuma (5. gadsimtā) Gallijā (mūsdienu Francijā) sākās latīņu valodas pakāpeniska transformācija. Šo periodu sauc par Gallo-romāņu periodu.

Pirmais franču valodas attīstības posms, kad to var atpazīt kā atsevišķu valodu, bija vecfranču valoda. Šajā periodā (īpaši 9. gadsimtā) franču valodā tika fiksēti pirmie rakstiskie teksti, piemēram, Strasbūras zvēresti (842. gads). Valoda bija ļoti atšķirīga no mūsdienu franču valodas gan izrunas, gan gramatikas ziņā. Šajā laikā franču valoda pastāvēja vairākos dialektos, no kuriem svarīgākie bija langue d'oïl (ziemeļos) un langue d'oc (dienvidos).

14.–17. gadsimtā franču valoda sāka pakāpeniski standartizēties, un to arvien vairāk izmantoja administratīvos un juridiskos dokumentos, kā arī literatūrā un izglītībā. Šajā laika posmā franču valoda sāka attālināties no reģionālajām dialektu formām, un arvien lielāka uzmanība tika pievērsta valodas normēšanai. 1539. gadā tika pieņemts Villers-Cotterêts rīkojums (l'Ordonnance de Villers-Cotterêts), kas pavēlēja lietot franču valodu tiesvedībā un administratīvajos dokumentos visā Francijā, aizstājot latīņu valodu. Tajā pašā laikā attīstījās arī literārā franču valoda. Renesanses laikmetā, sākot ar 16. gadsimtu, tādi rakstnieki kā Fransuā Rablē un Pjērs de Ronsārs veicināja franču valodas attīstību literārajā sfērā. Lai gan līdz šim vietējās dialekti un reģionālās valodas joprojām bija izplatītas, izglītības un administrācijas centralizācija, kā arī grāmatu drukas izplatība palīdzēja vienot valodas lietojumu visā valstī. 1694. gadā tika publicēta pirmā "Dictionnaire de l'Académie française" (Francijas akadēmijas vārdnīca), kurā tika iekļauti valodas standarti, noteikumi un pareizrakstība.

18. gadsimtā franču valoda kļuva par prestižu valodu ne tikai Francijā, bet arī ārpus tās. Franču apgaismības laikmeta domātāji, kā Voltērs, Žans Žaks Ruso un Didro, savos darbos izmantoja franču valodu, kas palīdzēja izplatīt Apgaismības idejas visā Eiropā.

Pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem franču valoda kļuva vēl nozīmīgāka. Napoleona impērijas laikā tā izplatījās uz jaunām teritorijām Eiropā, kur franču valoda un kultūra ietekmēja dažādas tautas. Tā tika lietota kā administratīvā valoda Francijas impērijas teritorijās un citās Francijas kolonijās. Šajā laikā franču valodas izplatība pārsniedza Eiropas robežas, izplatoties Āfrikā, Amerikā un Āzijā, it īpaši franču kolonizācijas procesā.

20. gadsimtā, pēc diviem pasaules kariem, franču valodas starptautiskā loma diplomātijā nedaudz mazinājās, jo arvien lielāka nozīme bija angļu valodai, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad ASV kļuva par globālu līderi. Tomēr franču valoda joprojām bija oficiālā valoda daudzās starptautiskajās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Savienībā un Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.

21. gadsimtā franču valoda saglabā savu svarīgo lomu ne tikai Eiropā, bet arī citos reģionos, īpaši Āfrikā, kur daudzās bijušajās kolonijās tā joprojām ir oficiālā valoda.

Ģeogrāfiskā izplatība

Francija

Francijā, saskaņā ar Francijas konstitūciju, franču valoda ir valsts valoda kopš 1992. gada. (lai gan jau senākie juridiskie teksti apgalvo, ka tā ir valsts valoda kopš 1539. gada). Francijas mandāti izmanto franču valodu oficiālās valdības publikācijās. Arī skolās jāmāca bērni franču valodā (lai gan tas bieži tiek ignorēts). Juridiskajiem dokumentiem arīdzan jābūt franciski. Francijā franču valodai dažādos reģionos ir atšķirīgi dialekti.

Šveice

Šveicē franču valoda ir viena no četrām valsts valodām (pārējas ir vācu, itāļu un retoromāņu valodas). To galvenokārt lieto valsts rietumu pusē. Aptuveni 20% Šveices iedzīvotāju franču valoda ir dzimtā valoda.

Beļģija

Beļģijā franču valoda ir oficiālā valoda Valonijā, ieskaitot austrumu daļu, kur galvenokārt runā vācu valodā. Tā ir arī viena no divām oficiālajām valodām Briseles-Galvaspilsētas reģionā (otra ir nīderlandiešu valoda), kur tajā runā vairākums iedzīvotāju, bet bieži vien tā nav viņu primārā valoda. Franču un vācu valodas valsts ziemeļos, Flandrijā, nav oficiālas vai atzītas mazākumtautību valodas. Gluži pretēja situācija ir Valonijā, kur nīderlandiešu un vācu valodas respektē. Kopumā franciski runā aptuveni 40% Beļģijas iedzīvotāju.

Kanāda

Kanādā franču valoda (Kvebekas franču valoda) kopā ar angļu valodu ir viena no divām valsts oficiālajām valodām. Abu valodu vienlīdzīgais statuss federālajās institūcijās ir nostiprināts Kanādas konstitucionālajā sistēmā un 1969. gadā pieņemtajā Oficiālo valodu likumā (Official Languages Act).

Franču valoda visplašāk tiek lietota Kvebekas provincē, kur tā ir vienīgā provinces oficiālā valoda. Kvebekā dzīvo lielākā daļa Kanādas frankofonu, un franču valoda dominē provinces pārvaldē, izglītībā un daudzās sabiedriskās dzīves jomās. Tās statusu īpaši regulē 1977. gadā pieņemtā Franču valodas harta (Charte de la langue française), kas pazīstama arī kā 101. likums.

Ņūbransvika ir vienīgā Kanādas province, kurā gan franču, gan angļu valodai konstitucionāli noteikts oficiālās valodas statuss. Provinces ziemeļu un austrumu daļā dzīvo ievērojama akādiešu un citu frankofono iedzīvotāju kopiena.

Franču valodas kopienas pastāv arī Ontārio, Manitobā, Jaunskotijā un citās Kanādas provincēs un teritorijās.

Saskaņā ar 2021. gada Kanādas tautas skaitīšanas datiem franču valoda bija pirmā oficiālā valoda aptuveni 22% valsts iedzīvotāju, savukārt vairāk nekā 10 miljoni Kanādas iedzīvotāju spēja sarunāties franču valodā.

Diplomātija

Franču valodai vairākus gadsimtus bija īpaši nozīmīga loma Eiropas un vēlāk arī pasaules diplomātijā. No 17. gadsimta tā pakāpeniski aizstāja latīņu valodu kā vienu no galvenajām Eiropas starpvalstu saziņas valodām. Francijas politiskā un kultūras ietekme Luija XIV valdīšanas laikā veicināja franču valodas izmantošanu valdnieku galmos, diplomātiskajā sarakstē un starptautiskajās sarunās.

18. un 19. gadsimtā franču valoda nostiprinājās kā viena no nozīmīgākajām diplomātiskajām valodām Eiropā. To plaši izmantoja starptautisko līgumu, diplomātisko notu un citu starpvalstu dokumentu sastādīšanā. Franču valoda bija nozīmīgs diplomātiskās saziņas līdzeklis arī Vīnes kongresā (1814—1815), kurā pēc Napoleona kariem tika pārveidota Eiropas politiskā sistēma.

Franču valodas vēsturiskā ietekme saglabājusies mūsdienu diplomātiskajā terminoloģijā. Vairākas franču izcelsmes frāzes un termini tiek lietoti starptautiskajā diplomātiskajā praksē arī citās valodās.

Termins	Nozīme diplomātijā
agrément	Uzņēmējvalsts iepriekšēja piekrišana citas valsts izraudzīta vēstnieka iecelšanai.
chargé d'affaires	Diplomātiskās pārstāvniecības vadītājs, kura statuss atšķiras no vēstnieka statusa.
démarche	Diplomāta vai valsts pārstāvja oficiāla vēršanās pie citas valsts valdības noteiktā jautājumā.
aide-mémoire	Neformāls diplomātisks dokuments, kurā rakstiski apkopoti sarunās izklāstītie jautājumi vai nostāja.
communiqué	Oficiāls paziņojums par sarunu, sanāksmes vai starptautiska pasākuma rezultātiem.
attaché	Diplomātiskās pārstāvniecības amatpersona, kas parasti specializējas noteiktā jomā, piemēram, militārajos vai kultūras jautājumos.
rapprochement	Attiecību uzlabošanās vai tuvināšanās starp valstīm.
détente	Starptautiskās spriedzes mazināšanās, īpaši attiecībā uz Aukstā kara periodu.

Franču valodas tradicionālais statuss atspoguļojas arī diplomātisko attiecību tiesiskajā regulējumā. 1961. gada Vīnes konvencijas par diplomātiskajiem sakariem oriģinālteksti ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski.

20. gadsimtā, īpaši pēc Pirmā pasaules kara, starptautiskajā diplomātijā ievērojami pieauga angļu valodas nozīme. Parīzes miera konferencē angļu valoda tika plaši izmantota līdzās franču valodai, bet vēlāk abas valodas kļuva par nozīmīgām Tautu Savienības darba valodām. Šī prakse ietekmēja arī pēc Otrā pasaules kara izveidoto starptautisko organizāciju valodu režīmus.

Mūsdienās franču valoda vairs nav vienīgā vai dominējošā starptautiskās diplomātijas valoda, tomēr tā saglabā būtisku institucionālu nozīmi. Tā ir viena no ANO oficiālajām valodām un kopā ar angļu valodu — viena no ANO Sekretariāta darba valodām. Franču valoda saglabā oficiālu vai darba valodas statusu arī vairākās citās starptautiskajās un reģionālajās organizācijās, tādējādi turpinot tās vairākus gadsimtus ilgo lomu starptautiskajā diplomātijā.

Konkurence ar angļu valodu

Vēsturiski franču valoda bija viena no galvenajām starptautiskās saziņas, diplomātijas un Eiropas elites valodām. Īpaši 17.—19. gadsimtā tā plaši tika lietota Eiropas valdnieku galmos, diplomātiskajā sarakstē, starptautiskajos līgumos, zinātnē un kultūrā. Šajā periodā franču valoda daudzviet pildīja starptautiskas lingua franca funkcijas.

Franču un angļu valodas savstarpējais spēku samērs sāka būtiski mainīties 19. gadsimtā un īpaši 20. gadsimtā. Britu impērijas teritoriālā izplešanās veicināja angļu valodas izplatīšanos Ziemeļamerikā, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā, bet 20. gadsimtā angļu valodas starptautisko nozīmi vēl vairāk palielināja Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskā, politiskā, militārā, zinātniskā un kultūras ietekme.

Pārmaiņas kļuva īpaši redzamas starptautiskajā diplomātijā pēc Pirmā pasaules kara. 1919. gada Parīzes miera konferencē angļu valoda tika plaši izmantota līdzās franču valodai. Arī vēlāk izveidotajās starptautiskajās organizācijās arvien biežāk tika izmantotas abas valodas, tādējādi mazinot franču valodas agrāko dominējošo stāvokli diplomātijā.

Pēc Otrā pasaules kara angļu valoda pakāpeniski kļuva par dominējošo starptautiskās saziņas valodu daudzās jomās, tostarp zinātnē, tehnoloģijās, starptautiskajā uzņēmējdarbībā, aviācijā, populārajā kultūrā un vēlāk arī internetā. Tā rezultātā franču valoda zaudēja daļu no sava agrākā starptautiskās lingua franca statusa.

Tomēr franču valoda joprojām saglabā ievērojamu starptautisku nozīmi. Tā ir viena no ANO oficiālajām valodām un kopā ar angļu valodu viena no ANO Sekretariāta darba valodām. Franču valodai ir oficiāls vai darba valodas statuss arī Eiropas Savienībā, Eiropas Padomē, NATO, Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā un daudzās citās starptautiskajās organizācijās.

Franču valodas starptautiskās pozīcijas uzturēšanā nozīmīga loma ir arī Starptautiskajai Frankofonijas organizācijai, kas veicina franču valodas lietojumu un daudzvalodību starptautiskajās institūcijās. Franču valodas globālo nozīmi papildus uztur lielais tās lietotāju skaits Āfrikā, kur demogrāfiskā izaugsme vairākās frankofonajās valstīs ietekmē arī kopējo franču valodas lietotāju skaitu pasaulē.

Tādējādi franču un angļu valodas attiecības mūsdienās raksturo ne tikai konkurence, bet arī funkcionāla līdzāspastāvēšana. Angļu valoda daudzās starptautiskās darbības jomās ir kļuvusi par galveno saziņas valodu, savukārt franču valoda saglabā spēcīgas pozīcijas diplomātijā, starptautiskajās institūcijās un plašā ģeogrāfiskā telpā, īpaši Eiropā, Āfrikā un Kanādā.