Mūlis (Equus asinus x caballus) ir ēzeļu tēviņa un zirgu mātītes (ķēves) pēcnācējs. Mūlis nav tas pats, kas zirgēzelis (ērzeļa un ēzeļu mātītes pēcnācējs) — šis hibrīds ir daudz līdzīgāks ēzelim, nekā mūlis. Mūļi ir mājlopi, kurus jau vairāk nekā 3000 gadus izmanto nastu nešanai. Par viņu izcelsmes vietu uzskata Mazāziju. Mūļi ir sterili, tas ir, viņiem nevar būt pēcnācēji. 2009. gadā visvairāk mūļu tika audzēti Meksikā (3,28 miljoni) un Ķīnā (2,96 miljoni).
Vēsture
Mūļu audzēšanas vēsture aizsākās senajos laikos. Par vienu no iespējamiem agrīnajiem mūļu audzēšanas reģioniem uzskata Mazāziju, kur cilvēki izmantoja gan zirgus, gan ēzeļus. Mūļi tika iegūti, krustojot ēzeļu tēviņus ar ķēvēm, lai apvienotu zirga augumu un spēku ar ēzeļa izturību un spēju pārvietoties sarežģītā apvidū.
Rakstiskas ziņas par mūļiem sastopamas jau seno Tuvo Austrumu un Vidusjūras civilizāciju avotos. Attīstoties tirdzniecībai, mūļi kļuva par nozīmīgiem transporta dzīvniekiem, īpaši kalnainos reģionos, kur riteņu transports bija grūti izmantojams.
Senā Grieķija un Roma
Senajā Grieķijā mūļus izmantoja lauksaimniecībā, transportā un nastu pārvadāšanai. To spēja droši pārvietoties pa stāvām un akmeņainām takām bija īpaši nozīmīga Grieķijas kalnainajā ainavā.
Plaši mūļus izmantoja arī Senajā Romā. Tie kalpoja gan civilajā transportā, gan Romas armijā. Mūļi pārvadāja pārtiku, ieročus, teltis un citu karaspēkam nepieciešamo aprīkojumu. Plašais Romas ceļu tīkls veicināja nastu dzīvnieku izmantošanu visā Romas Impērijā.
Viduslaiki
Viduslaikos mūļi saglabāja nozīmīgu lomu Eiropas un Tuvo Austrumu transporta sistēmās. Tos izmantoja tirgotāji, zemnieki, karaspēks un ceļotāji. Īpaši nozīmīgi tie bija Alpos, Pirenejos, Apenīnos un citos kalnu reģionos.
Mūļus plaši izmantoja arī islāma pasaulē. Tie bija piemēroti preču pārvadāšanai pa tirdzniecības ceļiem un pilsētu apgādei.
Jaunie laiki
Līdz ar Eiropas koloniālo ekspansiju mūļu izmantošana izplatījās arī citās pasaules daļās. Pēc zirgu un ēzeļu ievešanas Amerikā tur sākās arī mūļu audzēšana.
Īpaši nozīmīgi mūļi kļuva Ziemeļamerikā un Latīņamerikā, kur tos izmantoja lauksaimniecībā, raktuvēs un preču pārvadāšanā. Tie bija piemēroti darbam reģionos ar slikti attīstītu ceļu infrastruktūru un kalnainu reljefu.
Amerikas Savienotajās Valstīs mūļu audzēšana ievērojami attīstījās 18. un 19. gadsimtā. Mūļus plaši izmantoja plantācijās, fermās, transportā un armijā.
Militārā izmantošana
Mūļiem bija nozīmīga loma militārajā loģistikā arī pēc motorizētā transporta parādīšanās. Pirmā pasaules kara laikā tos plaši izmantoja munīcijas, pārtikas, artilērijas aprīkojuma un citu kravu pārvadāšanai.
Arī Otrajā pasaules karā mūļus izmantoja kalnainās un grūti pieejamās teritorijās, kur automobiļu kustība bija ierobežota. Īpaši noderīgi tie bija karadarbībā Itālijā, Balkānos un Āzijā.
Mūsdienas
No 20. gadsimta mūļu ekonomiskā nozīme daudzās valstīs samazinājās līdz ar automobiļu, traktoru un citas motorizētas tehnikas izplatīšanos.
Tomēr vairākos Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas reģionos mūļus joprojām izmanto lauksaimniecībā un kravu pārvadāšanā. Kalnu apvidos tie saglabā priekšrocības vietās, kur nav ceļu vai motorizētā transporta izmantošana ir apgrūtināta.
Mūļus izmanto arī pārgājienos, kalnu tūrismā un atsevišķu valstu militārajās vienībās kravu nogādāšanai grūti sasniedzamās teritorijās.
