Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000. Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 1920-1930. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 30. oktobrī Latvijas un Vācijas valdība noslēdza līgumu par vācbaltiešu izceļošanu. Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers Reihstāgā, cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā. Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t. s. valstsvācieši (Reichsdeutsche) — tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. 9. oktobrī Rīgas laikraksts Rigasche Rundschau norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdību par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākamajās dienās.”

Norise

Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās "Vācu tautas apvienība Latvijā". Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā — kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus — ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (Das Kulturamt), par bagāžas transportēšanas jautājumiem — Transporta dienests (Transportbuero), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (Volkspflegeamt), mednieku savienība (Jaegerbund), Vācu sieviešu apvienība (Deutsches Frauenbund), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.

Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucēji saņēma nelielu kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku — banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Latvijā palika arī 30 200 000 latu skaidrā naudā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.

Kopā ar vāciešiem izbrauca arī latvieši, kas nejutās droši par savu nākotni Latvijā un spēja pierādīt savu saikni ar Vāciju. Viņiem K. Ulmanis kādā runā veltīja savu frāzi, kas saīsinātā pārstāstā skanēja kā "Lai brauc uz neatgriešanos!"

Tika slēgtas vācu skolas, Herdera institūts, 151 vācbaltiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās.

Nometināšana okupētajā Polijā

Izceļotājus nometināja Polijai atņemtajā (Reichsgau Wartheland), kas bija 1939. gada rudenī izveidota province starp Silēziju un Austrumprūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā.

1940. gadā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Admistratīvais departaments publicēja pilnu "Izceļojušo vācu tautības pilsoņu sarakstu", kas ietvēra šādas izceļojušo kategorijas:

• I. Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pavalstniecības Latvijā;
• II. Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pavalstniecības ārzemēs;
• III. Citu valstu pavalstnieki, kas izceļojuši uz Vāciju, piedaloties 1939. gada 30. oktobra līgumā paredzētā izceļošanā;
• Vācu tautības pilsoņi, kas pārvietojušies uz Vāciju, bet nav atlaisti no Latvijas pavalstniecības;
• Vācu tautības Latvijas pilsoņi, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, papildus [1940. gada aprīlī] atlaisti no pavalstniecības;
• Bezpavalstnieki, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu, papildus pārvietojušies uz Vāciju;
• Bijušie Polijas pavalstnieki, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu, papildus pārvietojušies uz Vāciju.

Pēc 1939.—1941. gada izceļošanas daļa militārā vecuma vācbaltiešu tika iesaukta Vērmahtā, bet citi nonāca SS un Vācijas okupācijas pārvaldes struktūrās. Tādējādi pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā daļa agrāko Latvijas un Igaunijas vācbaltiešu atgriezās Baltijā jau kā Vācijas militāro, drošības vai civilo institūciju darbinieki. Vācbaltiešu dienests neaprobežojās ar Baltijas teritoriju — viņi tika izmantoti dažādās Austrumu frontes daļās.

Nacistiskās Vācijas vadība sākotnēji nevēlējās pieļaut masveidīgu 1939. gadā izceļojušo vācbaltiešu atgriešanos agrākajās dzīvesvietās, jo viņu pārvietošana tika uzskatīta par pastāvīgu. Tomēr kara laikā atsevišķiem vācbaltiešiem tika atļauts atgriezties Latvijā dienesta vai darba pienākumu veikšanai. Vēsturnieks Kārlis Kangeris ir apzinājis 684 šādus vācbaltiešu atgriešanās gadījumus; 185 personām tika atļauts Latvijā palikt pastāvīgi. Starp apzinātajiem atgriezušajiem ievērojama daļa — 313 cilvēki — bija 1941. gada pēcizceļotāji.

Atgriezušies vācbaltieši dienēja vai strādāja dažādās struktūrās — Vērmahtā un drošības dienestos, kā arī Latvijas ģenerālapgabala civilpārvaldē un saimnieciskajās iestādēs. Tas nenozīmēja vācbaltiešu kopienas atjaunošanu pirmskara veidolā — lielākā daļa 1939.—1941. gada izceļotāju Latvijā neatgriezās.

Viens no konkrēti zināmajiem bijušajiem Latvijas vācbaltiešiem, kurš kara beigās dienēja Vācijas bruņotajos spēkos Latvijas teritorijā, bija agrākais Latvijas futbola izlases spēlētājs Voldemārs Plade (Wladimir Pladde). 1939. gada rudenī viņš kā vācbaltietis izceļoja uz Vāciju, Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts Vērmahtā un karoja Austrumu frontē. Kara beigas Plade sagaidīja Kurzemes katlā, kur pēc Vācijas spēku kapitulācijas 1945. gada maijā nonāca padomju gūstā.

Kurzemē 1944.—1945. gadā atradās ievērojami Vācijas bruņoto spēku grupējumi. Pēc padomju karaspēka izlaušanās līdz Baltijas jūrai 1944. gada rudenī daļa vācu armiju grupas "Ziemeļi" tika ielenkta Kurzemē. 1945. gada janvārī to pārdēvēja par armiju grupu "Kurzeme" (Heeresgruppe Kurland), kas Latvijas rietumu daļā turpināja karadarbību līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada maijā. Vācbaltieši, kuri dienēja Vācijas bruņotajos spēkos, šajā laikā bija izkliedēti dažādās vācu vienībās, tādēļ viņi neveidoja atsevišķu vācbaltiešu militāro formējumu.

Atsevišķi pirmskara vācbaltiešu sabiedriskās dzīves pārstāvji ieņēma amatus arī SS struktūrās. Viens no pazīstamākajiem bija Rīgā dzimušais Erhards Krēgers, kurš 1939. gadā vadīja vācbaltiešu izceļošanas organizēšanu Latvijā un Igaunijā. Pēc Vācijas un PSRS kara sākuma viņš kļuva par SS virsnieku un līdz 1941. gada novembrim komandēja Einsatzkommando 6 — Einsatzgruppe C vienību, kas darbojās Ukrainā un piedalījās padomju amatpersonu un ebreju masu slepkavībās. Krēgera piemērs rāda vācbaltiešu izceļotāju iesaisti nacistiskās Vācijas struktūrās, taču viņa komandētās vienības galvenā darbības teritorija 1941. gadā bija Ukraina, nevis Latvija.

Vācbaltiešu atgriešanās kara laikā kopumā bija ierobežota. 1939.—1941. gada izceļošanas rezultātā vēsturiskā vācbaltiešu kopiena Latvijā bija gandrīz izzudusi — pēc abiem izceļošanas posmiem Latvijā bija palikuši aptuveni 1500 vācbaltiešu. Tādēļ vācbaltieši, kas 1941.—1945. gadā atradās Latvijā Vācijas militāro un civilo institūciju sastāvā, lielākoties bija individuāli atgriezušies izceļotāji, nevis atjaunota vietējā vācbaltiešu kopiena.

• Vācbaltiešu Latvijas pavalstniecības zaudēšana
• Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939)
• Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1941)

Latviski

• LVVA, 2570.f., 3.apr., 368.l., 8.—12.lp. Līguma oriģināls.
• LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.—25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
• Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918—1939). — LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
• Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
• Feldmanis I. Latvijas vāciešu izceļošana. // Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61 lpp.—80. lpp. > 67.—69. lpp.
• Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939—1941). — LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
• Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk — LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.—1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu — izceļotāju mantām, 16.10.1938.—30.12.1939.)
• LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.—1941. g.)
• LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.—25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
• Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. — Liepāja, 1998.
• Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. — Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. — 47 lpp.
• Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689—1887. — Vesta LK: Rīga, 2011. — 416 lpp. ISBN 9934813971
• Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra — LU SPPI: Rīga, 2010., 98.—123. lpp.
• Rasa Pārpuce. Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām. // "Latvijas Arhīvi" 2006. Nr.2. 140.—150. lpp.

Vāciski

• Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen — das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. — Marburg, 1984
• Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939—1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) — Neumünster, 1972
• Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.