Teorija (grieķu: θεωρία - aplūkošana, pētījums) ir zinātnisku atziņu paveids, kas dod vienotu, sistemātisku priekšstatu par esamības likumsakarībām. Noteiktas zinību nozares pamatideju sistēma. Teorijas tiek formulētas, attīstītas un pārbaudītas saskaņā ar zinātnisko metodi.
Parasti teorijas tiek pārbaudītas ar eksperimentiem. Ja eksperimenta laikā neizpildās dotās teorijas apgalvojumi, tad teorija ir aplama.
Vēsture
Teorijas jēdziena pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā. Sengrieķu vārds theōria (θεωρία) sākotnēji apzīmēja vērošanu, aplūkošanu vai apceri. Grieķu filozofijā šis jēdziens pakāpeniski ieguva abstraktāku nozīmi un tika saistīts ar pasaules izzināšanu, izmantojot sistemātisku domāšanu. Platons un Aristotelis būtiski ietekmēja priekšstatus par teorētiskajām zināšanām un to atšķirību no praktiskās darbības.
Aristotelis nošķīra teorētiskās zināšanas no praktiskajām un produktīvajām zināšanām. Pie teorētiskajām zinātnēm viņš pieskaitīja, piemēram, fiziku, matemātiku un metafiziku. Šajā izpratnē teorētisko zināšanu galvenais mērķis bija patiesības izzināšana, nevis kāda konkrēta praktiska rezultāta sasniegšana.
Viduslaikos teorētiskās zināšanas Eiropā lielā mērā attīstījās filozofijas un sholastikas ietvaros. Antīko autoru darbi tika interpretēti un sistematizēti, cenšoties tos saskaņot ar tā laika reliģiskajiem priekšstatiem. Vienlaikus matemātikas, astronomijas un medicīnas zināšanas tika attīstītas arī islāma pasaulē, kur tika saglabāti, tulkoti un papildināti daudzi antīkās zinātnes darbi.
Mūsdienu zinātniskā teorijas izpratne sāka veidoties Zinātniskās revolūcijas laikā 16. un 17. gadsimtā. Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs, Johanness Keplers, Īzaks Ņūtons un citi zinātnieki arvien vairāk balstīja dabas parādību skaidrojumus novērojumos, matemātiskos aprēķinos un eksperimentos. Teorijas sāka cieši saistīt ar empīriski pārbaudāmiem apgalvojumiem un spēju izskaidrot un paredzēt novērojamās parādības.
19. gadsimtā teoriju nozīme zinātnē turpināja pieaugt. Tika izstrādātas plašas teorētiskas sistēmas dažādās zinātnes nozarēs, piemēram, Čārlza Darvina evolūcijas teorija, elektromagnētisma teorija un atomu teorija. Zinātniskā teorija arvien vairāk tika izprasta kā savstarpēji saistītu principu un apgalvojumu sistēma, kas izskaidro noteiktu parādību kopumu.
20. gadsimtā priekšstatus par zinātnisko teoriju būtiski ietekmēja gan jaunas teorijas, piemēram, relativitātes teorija un kvantu mehānika, gan zinātnes filozofijas attīstība. Kārlis Popers uzsvēra teoriju falsificējamību, proti, iespējai principā pastāvēt novērojumam vai eksperimentam, kas teoriju varētu atspēkot. Savukārt Tomass Kūns analizēja zinātnes attīstību kā paradigmu maiņas procesu.
Mūsdienu zinātnē teorija nav vienkārši pieņēmums vai minējums, bet gan sistemātisks skaidrojums, kas balstās uz pierādījumiem un ir savietojams ar pieejamajiem novērojumiem un eksperimentu rezultātiem. Jauni pierādījumi var novest pie teorijas precizēšanas, tās piemērošanas robežu noteikšanas vai aizstāšanas ar teoriju, kas novērotās parādības izskaidro pilnīgāk.
