Sjamisens jeb šamisens (japāņu: 三味線), kas zināms arī kā sangen (japāņu: 三絃) vai samisens (visi nozīmē "trīs stīgas"), ir trīsstīgu tradicionāls japāņu mūzikas instruments, kas atvasināts no ķīniešu instrumenta sanxian. To spēlē ar plektru, ko sauc par bachi.
Japāņu valodas izruna parasti ir sjamisen, bet dažreiz, lietojot kā piedēkli, instruments ir jamisen, atbilstoši regulārajai skaņas maiņai (piemēram, tsugaru-jamisen). Rietumjapāņu dialektos un vairākos Edo perioda avotos instruments gan rakstīts, gan izrunāts kā sjamisen.
Sjamisena konstrukcijas forma atšķiras atkarībā no žanra, kurā to izmanto. Instrumentam, ko izmanto kabuki pavadījumam, ir plāns kakls, kas atbilst šī žanra veiklības un virtuozitātes prasībām. Savukārt instrumentam, ko izmanto leļļu lugu un tautasdziesmu pavadījumam, ir garāks un resnāks kakls, lai tas atbilstu šo žanru spēcīgajai mūzikai.
Uzbūve
Sjamisens ir stīgu strinkšķināminstruments. Tā konstrukcija ir līdzīga ģitāras vai bandžo modelim, ar kaklu un stīgām, kas izstieptas pāri rezonējošam korpusam. Sjamisena kakls ir bez ladiņiem un slaidāks nekā ģitāras vai bandžo kakls. Korpuss, ko sauc par dō, atgādina bungas, ar dobu korpusu, kas priekšpusē un aizmugurē ir pārklāts ar ādu, līdzīgi kā bandžo. Izmantotā āda ir atkarīga no mūzikas žanra un spēlētāja prasmes. Tradicionāli ādas tika izgatavotas no suņa vai kaķa ādas, un kaķa āda bija iecienīta smalkākiem instrumentiem; 20. gadsimtā joprojām plaši izmantoja dzīvnieku ādas, sākot ar 2000. gadu ādas izmantošanas prakse zaudē savu popularitāti sociālo stigmu un ādu apstrādājošo darbinieku samazināšanās dēļ. Mūsdienu sjamisenu ādas bieži izgatavo no sintētiskiem materiāliem, piemēram, plastmasas.
Sjamisena kakls jeb sao parasti sadalīts trīs vai četrās daļās, kas savienojas un nofiksējas kopā, un lielākā daļa sjamisenu ir izgatavoti tā, lai tos būtu viegli izjaukt. Sjamisena kakls ir viens stienis, kas šķērso instrumenta bungām līdzīgo korpusu, daļēji izvirzās uz āru korpusa otrā pusē un darbojas kā stīgu enkurs. Stīgu uztīšanai izmantotie tapiņi ir gari, tievi un sešstūra formas; lai gan tradicionāli tie izgatavoti no ziloņkaula, ziloņkaula trūkuma un tirdzniecības noteikumu dēļ, kas ierobežoja tā pārdošanu, tagad daudzi no tiem ir izgatavoti no citiem materiāliem, piemēram, koka un plastmasas.
Sjamisena trīs stīgas ir izgatavotas no zīda (tradicionāli) vai neilona. Tās ir nostieptas starp tapiņām instrumenta galvā un auduma astes daļu, kas piestiprināta stieņa galā, kurš izvirzās instrumenta korpusa otrā pusē. Stīgas ir nostieptas pāri korpusam, paceltas no tā ar tiltiņa jeb koma palīdzību, kas atrodas tieši uz nospriegotas ādas. Zemākā stīga ir apzināti novietota zemāk pie instrumenta uzgriežņa, lai radītu dūkoņu, raksturīgu tembru, kas zināms kā sawari (nedaudz atgādina sitaras "dūkoņu", ko sauc par dživari). Dō augšpusi (kad tā atrodas spēlētāja klēpī) gandrīz vienmēr aizsargā pārsegs, kas zināms kā dō kake, un spēlētāji bieži kreisajā rokā valkā nelielu auduma joslu, lai atvieglotu slīdēšanu augšup un lejup pa kaklu, kas zināma kā yubikake. Arī instrumenta galviņu, kas zināma kā tenjin, var aizsargāt pārsegs. Stīgu materiāls būs atkarīgs no spēlētāja prasmes. Tradicionāli izmanto zīda stīgas. Tomēr zīds īsā laikā viegli plīst, tāpēc tas ir paredzēts tikai profesionāliem priekšnesumiem. Studenti bieži izmanto neilona vai "tetrona" stīgas, kas kalpo ilgāk nekā zīds un ir arī lētākas.
Izveides variācijas un spēlēšanas metodes
Žanrs, kurā izmantos sjamisenus, nosaka instrumenta konstrukciju un formu (arī plektras jeb bachi, ja izmantos). Sjamisenus klasificē pēc izmēra un žanra. Ir trīs pamata izmēri: hosozao, chuzao un futozao. Sjamisenu žanru piemēri ir nagauta, jiuta, min'yo, kouta, hauta, shinnai, tokiwazu, kiyomoto, gidayu un tsugaru.
Hosozao
Mazākais izmērs. Mazs kvadrātveida korpuss, īpaši plāns kakls, kur stīgu novietojums sašaurinās tuvojoties korpusam. Parasti hosozao izmanto nagauta dejā, jo atvieglo veiklības un virtuozitātes prasības, kādas vajag kabuki. Izmanto arī kouta dejā strinkšķināšanai ar nagiem.
Chuzao
Tiešs tulkojums — vidējs kakls, izmēru lielāks nekā hosozao. Grifs beidzas pēkšņi un kakls strauji ieliecas instrumenta korpusā. Īpašo izliekumu sauc par hatomune. Izmanto jiuta stila skaņdarbiem, kur nepieciešams platāks, maigāks tembrs, taču ir arī "universāls" instruments, ko izmanto daudzos žanros.
Futozao
Jaunievedums starp izmēriem, lielāks un biezāks nekā tradicionālie sjamiseni ar garāku kaklu. Izmanto gidayubushi (bunraku), jōruri min'yo un tsugaru-jamisen mūzikā.
Heike sjamisens
Heike sjamisens īpaši atšķirīga variācija, lai izpildītu dziesmu Heike Ondo, kas ir Šimonoseki, Jamaguči prefektūras tautas melodija. Uz pusi īsāks kakls nekā visiem citiem sjamiseniem, kas atļauj instrumentam atskaņot augstu skaņas diapazonu.
Melodijas variācijas
Vairumā žanru sjamisena stīgas strinkšķina ar plektas jeb bachi palīdzību. Sjamisena skanējums dažos aspektos ir līdzīgs amerikāņu bandžo skanējumam, jo bungām līdzīgais dō pastiprina stīgu skaņu. Tāpat kā amerikāņu bandžo spēlē ar āmuru, bachi bieži izmanto, lai sistu gan pa stīgu, gan ādu, radot ļoti perkusīvu skaņu. Spēlējot kouta uz sjamisena, un reizēm arī citos žanros, sjamisenu strinkšķina ar pirkstiem. Dažreiz sjamisenu spēlē ar vijoles lociņu, kā līdzīgu instrumentu kokyū.
Skaņošana
Sjamisenu spēlē un skaņo atkarībā no žanra, un arī oktāvas mezglu nomenklatūra atšķiras atkarībā no žanra. Japānā pastāv vairāki sjamisenu stili, un skaņojumi, tonalitāte un notācija zināmā mērā atšķiras. Trīs no visizplatītākajiem skaņojumiem visos žanros ir honchoushi, niagari un sansagari.
Muzikālā notācija
Sjamisena atskaņojamo mūziku var pierakstīt rietumu mūzikas notācijā, bet biežāk to raksta tradicionālajā tabulatūras notācijā. Lai gan skaņojumi dažādos žanros var būt līdzīgi, veids, kā nosaukti instrumenta kakliņa mezgli (japāņu valodā saukti par tsubo), nav līdzīgs. Līdz ar to katra žanra tabulatūra pierakstās atšķirīgi. Piemēram, min'yo sjamisena stilā mezgli uz sjamisena apzīmēti no 0, atvērto stīgu saucot par "0". Savukārt jiut sjamisena stilā mezgli sadalīti un nosaukti pa oktāvām, kur "1" ir atvērtā stīga un pirmā nots oktāvā, sākot no jauna nākamajā oktāvā. Arī mezgli tsugaru stila sjamiseniem apzīmēti atšķirīgi. Lai radītu vēl lielāku neskaidrību, dažreiz mezgli var būt "asināti", un, tā kā mezglu nosaukumi un to pozīcijas katram žanram atšķiras, arī tie atšķirsies. Līdz ar to viena sjamisena žanra studentiem būs grūti lasīt tabulatūras no citiem sjamisenu žanriem, ja vien viņi nav īpaši apmācīti lasīt šāda veida tabulatūras.
Tabulatūru var rakstīt tradicionālajā japāņu vertikālajā notācijā no labās uz kreiso pusi vai arī rietumu stila horizontālajā notācijā no kreisās uz labo pusi, kas atgādina mūsdienu ģitāras tabulatūru. Tradicionālajā vertikālajā notācijā izmanto ķīniešu rakstzīmes un vecākus dinamikas simbolus, tomēr ir importētas arī notācijas no rietumu stila mūzikas notācijas, piemēram, itāļu nosaukumi dinamikai, taktsmēram un fermatai. Darbam nepieciešamais skaņojums parasti ir norādīts tabulatūrā.
Vēsture un žanri
Japāņu sjamisens cēlies no ķīniešu sanxian. Sanxian ieviesa caur Rjūkjū Karalisti (Okinavu) 16. gadsimtā, kur tas attīstījās par Okinavas sjansinu, no kura galu galā cēlies sjamisens. Tiek uzskatīts, ka sjamisena sencis ievests 16. gadsimtā caur ostas pilsētu Sakai netālu no Osakas.
Sjamisenu var spēlēt solo vai kopā ar citiem sjamiseniem, ansambļos ar citiem japāņu instrumentiem, dziedot, piemēram, nagauta, vai kā pavadījumu lugai, īpaši kabuki un bunraku]]. Tradicionāli sjamisenu spēlē gan vīrieši, gan sievietes.
Bibliogrāfija
- «The Shamisen: Tradition and Diversity – BRILL». 2010. gada 13. decembris. Skatīts: 2021. gada 20. aprīlis.
