Rumānijas Karaliste

Laikā no 1859. līdz 1877. gadam valstiskais veidojums Rumānijas teritorijā attīstījās no Osmaņu impērijas autonomo provinču Moldāvijas un Valahijas savienības, vietējās izcelsmes prinča vadībā, līdz starptautiski atzītai neatkarīgai karalistei ar vācu Hoencollernu dinastijas karali.

1859. gadā Aleksandra Joana Kuzas izveidotā Moldāvijas un Valahijas savienība 1862. gada 5 februārī oficiāli izveidoja Rumānijas valsti ar galvaspilsētu Bukarestē. 1866. gadā Kuza bija spiests atkāpties no varas un par Rumānijas princi uzaicināja kļūt vācu Hoencollernu dinastijas pārstāvi. Šādu izvēli diktēja topošās valsts interese iegūt Prūsijas Karalistes militāro un ekonomisko atbalstu. Paralēli, 19. gadsimtā Balkānos jaunveidoto valstu karaļus parasti izvēlējās no kādas Rietumeiropas dinastijas.

Pēc 1877.—1878. gada Rumānijas-Krievijas-Turcijas kara Berlīnes kongress atzina Rumānijas neatkarību. 1878. gadā Rumānijai pievienoja Dobrudžas teritoriju, taču vienlaikus, tā bija spiesta atdot dienvidu Besarābijas Budžaku Krievijas Impērijai. 1881. gadā Karolu I kronēja par pirmo rumāņu karali.

Rumānija, iespiesta starp Osmaņu, Austroungārijas un Krievijas impērijām skatījās uz Francijas Trešo republiku kā sev radniecīgo romāņu valodu kultūras centru.

1913. gada jūnijā Rumānija iesaistījās Otrajā Balkānu karā pret Bulgārijas Karalisti. 330 tūkstoši rumāņu kareivju iebruka Bulgārijā, ieņēma dienvidu Dobrudžu un apdraudēja Sofiju. Karam noslēdzoties, Rumānija anektēja sen iekāroto dienvidu Dobrudžu.

1916. gada 27. augustā Rumānija Antantes pusē iesaistījās Pirmajā pasaules karā, jo vēlējās iegūt Austroungārijas kontrolēto Transilvāniju. Rumāņus ātri sagrāva un okupēja Austroungārijas, Vācijas, Osmaņu un Bulgārijas karaspēks. 1916. gada beigās, pēc tam kad 6. decembrī Bukaresti ieņēma vāciešu komandētie spēki, rumāņu un sabiedroto krievu karaspēks kontrolēja tikai Moldāviju. Fronte galīgi sabruka pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, un Rumānija 1917. gada 9. decembrī parakstīja pamieru.

Lai arī rumāņu karaspēkam nebija nekādu spožo panākumu, valsts bija nostājusies kara uzvarētāju pusē, tāpēc ar 1919. gada Senžermēnas un 1920. Trianonas miera līgumiem tai atļāva iegūt vairākas teritorijas, pēc tam, kad tajās dzīvojošie etniskie rumāņi izvēlējās pievienoties Rumānijai. 1918. gada 9. aprīlī Besarābijā trīs mēnešus pastāvējusī Moldāvijas Demokrātiskā Republika izlemj pievienoties Rumānijai. 1918. gada novembrī, sabrūkot Austroungārijai, rumāņu karaspēks ieņem Transilvāniju un citas rumāņu apdzīvotās teritorijas, kas gadsimtiem ilgi bija Ungārijas Karalistes pakļautībā. Vienlaikus, Bukovinas Kongress nobalsoja par pievienošanos Rumānijai.

Karalistes nestabilā iekšpolitiskā sistēma un dinastijas ģimenes skandāli noved pie karaļa Karola II diktatūras izveidošanas 1938. gada sākumā. 1940. gada 5. septembrī izveidojas Antonesku diktatūra, kas pastāv līdz 1944. gada 23. augustam.

1947. gada 30. decembrī padomju okupācijas spēku un komunistu valdības spiediena dēļ karalis Mihajs I atteicās no troņa, devās trimdā un Rumānijā izveidoja Rumānijas Tautas Republiku.

Karaļa precīzais tituls nebija "Rumānijas karalis" (rumāņu: Regele României), bet "Rumāņu karalis" (rumāņu: Regele Românilor).

• Karols I Hoencollerns-Zigmaringens (Karl I von Hohenzollern-Siegmaringen, 1839.-1914.), Rumānijas kņazs (domnitor) 1866.-1881. g.; pirmais Rumāņu karalis no 1881.-1914. g.
• Ferdinands Hoencollerns-Zigmaringens (Ferdinand von Hohenzollern-Siegmaringen, 1865.-1927.), Rumāņu karalis 1914.-1927. g.
• Mihajs I Hoencollerns-Zigmaringens (Mihai von Hohenzollern-Siegmaringen, dz. 1921. g.), Rumāņu karalis 1927.—1930. g., un atkal 1940.-1947. g.
• Karols II Hoencollerns-Zigmaringens (Carol II von Hohenzollern-Siegmaringen, 1893.-1953.), Rumāņu karalis 1930.-1940. g.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rumānijas Karaliste.