Meņševiki (krievu: меньшевики) jeb mazinieki bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) frakcija. Atšķirībā no saviem iekšējiem pretiniekiem boļševikiem, viņi bija pārliecināti, ka vadošā loma sociālistiskajā revolūcijā ir nevis partijai, bet strādnieku masveida kustībai.
Vēsture
1903. gadā KSDSP otrajā (Londonas) kongresā partija sašķēlās, jo Ļeņina atbalstītāji jeb "lielinieki", kuriem balsojumā bija neliels pārsvars, aicināja pārveidot sociāldemokrātisko partiju par cieši vadītu profesionālu revolucionāru partiju. Pēc 1905. gada revolūcijas menševiki ieguva vadošo lomu Krievijas sociāldemokrātijā un aktīvi piedalījās arodbiedrību un strādnieku padomju veidošanā, pēc Februāra revolūcijas menševiki ieguva piecas ministru vietas Krievijas Pagaidu valdībā, tomēr tad ātri zaudēja savu popularitāti. Otrajā Viskrievijas padomju kongresā 1917. gada oktobrī menševiki ieguva 71 vietu no 611, mazāk nekā sociālrevolucionāri (eseri) un boļševiki. Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās menševiki ieguva tikai 18 no 703 vietām.
Krievijas pilsoņu kara laikā daudzi meņševiku partijas biedri bija spiesti bēgt uz ārzemēm, 1923. gadā PSRS valdība aizliedza meņševiku partiju, tāpat kā citas partijas.
Padomiskais viedoklis
Latvijas padomju enciklopēdija (LPE) meņševismu dēvē par "oportūnistisku, marksismam-ļeņinismam naidīgu sīkburžuāzisku strāvu" KSDSP, kuras līderi bija P. Akselrods, F. Dans, A. Martinovs, L. Martovs, A. Potresovs. Kā galvenie latviešu meņševiki minēti V. Bastjānis, K. Eliass, P. Kalniņš, F. Menders. No Latvijas Sociāldemokrātijas izslēgtie latviešu meņševiki 1918. gada maijā nodibināja sīkburžuāziski reformisku partiju LSDSP, kas buržuāzijas diktatūras laikā centusies šķelt Latvijas strādnieku kustību un pakļaut to buržuāzijas interesēm.
