Vēsture
Zināms, ka Marburga bijusi pilsēta jau 1140. gadā, kad tā bija Tīringenes markgrāfu īpašums. Par Marburgas aizgādni tiek uzskatīta Sv. Ungārijas Elizabete (Elisabeth von Thüringen, Szent Erzsébet), kura 1228. gadā izvēlējās Marburgu par savu rezidenci. No 1264. līdz 1605. gadam Marburga līdz ar Kaseli bija Hesenes galvaspilsēta. Marburga savu nozīmību zaudēja pēc Trīsdesmitgadu kara (1618-1648), kad pilsēta un tās apkārtne zaudēja divas trešdaļas no iedzīvotājiem.
1529. gadā Hesenes landgrāfs Filips I pilsētā nodibināja Marburgas Universitāti — pirmo protestantu universitāti pasaulē. Marburga ir viena no piecām klasiskajām Vācijas universitātēm (pārējās ir Freiburga, Getingene, Heidelberga un Tībingene). Sevišķi pazīstama Marburgas Universitāte ir teoloģijā, filozofijā un dabaszinātnēs.
18. gadsimtā, romantisma laikmetā, pilsētā darbojās brāļi Grimmi, daudzas pasakas tika savāktas tieši Marburgas apkārtnē, piemēram, Lānas pretējā krastā ir Švalmas apvidus (Schwalm), kurā jaunu meiteņu apģērba sastāvdaļa ir sarkana cepurīte.
1866. gadā pēc prūšu-austriešu kara Marburga kopā ar Heseni-Kaseli iekļāva Prūsijas Karalistes sastāvā.
No 1860. gadu beigām Marburgas Universitātē attīstījās neokantisma Marburgas skola (Hermanis Koens, Pauls Natorps, Ernsts Kasīrers un Rīgā dzimušais Nikolajs Hartmanis).
1934. gada 17. jūnijā vicekanclers Francis fon Pāpens Marburgā teica Marburgas runu, kura bija pēdējā publiskā, oficiālā runa pret nacismu Vācijā pēc Hitlera nākšanas pie varas. 1945. gada aprīlī Marburgas Sv. Elizabetes katedrālē tika apglabāts Vācijas prezidents Pauls fon Hindenburgs.
Pilsētas vārdā nosaukts Marburgas vīruss, kas atklāts 1967. gadā, kad ar to pilsētā inficējās 31 cilvēks.
Cilvēki
Marburgā dzimuši:
- Filips I (Philipp I., 1504-1567) — Hesenes landgrāfs
- Hanss Georgs Gadamers (Hans-Georg Gadamer, 1900-2002) — filozofs
