Latgale

Latgales kultūru veidojuši latgaļi un, savstarpēji ietekmējoties, arī vairākas citas etniskās grupas — kriviči un rusi (9.—12. gadsimtā), vācbaltieši (13.—19. gadsimtā), lietuvieši, baltkrievi, poļi, ebreji un krievi (16.—20. gadsimtā).

Latgales kultūras mantojumu pārstāv tādi arhitektūras pieminekļi, kā katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas — valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika — viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru. Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir valsts nozīmes pieminekļi.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibināti vēl 18. un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Tautas jeb kultūras nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu — koncertu, sarīkojumu, festivālu — ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Līdz 12. gadsimta beigām mūsdienu Latgalē un Vidzemes austrumu daļā bija vairāki letgaļu valstiskie veidojumi. Abās Daugavas pusēs atradās Kokneses un Jersikas ķēniņvalstis, kuru valdījumi dienvidos robežojās ar sēļu un lietuviešu zemēm. Jersikai, kas vācu hronikās dēvēta par Letiju, bija savas pavalstis (Asote, Alene, Autine, Cesvaine, Gerdene, Lepene, Mārciena, Negeste, Varka u.c.), kas ziemeļos robežojās ar letgaļu Tālavas un Atzeles zemēm. Senkrievu hronikā minētā Lotigolas zeme bija Jersikas valsts austrumu daļa, kas iestiepās arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā.

1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai. 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autines un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Kopš 1561. gada Latgale ietilpa Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā esošās Pārdaugavas Livonijas hercogistes austrumu daļa, vēlāk Polijas—Lietuvas kopvalsts Inflantijas vaivadija (jeb t.s. Poļu Vidzeme). Administratīvi bija iedalīta 4 traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas.

Pēc 1. Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali pievienoja sev Krievijas Impērija, administratīvi iekļaujot Pleskavas guberņā kā Daugavas provinci, kas tika sadalīta 3 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas (Rēzeknes apriņķis laikā no 1797. līdz 1802. gadam nepastāvēja, sadalīts starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem). 1796. gadā Latgali iekļāva Polockas vietniecībā, bet pēc vietniecības likvidēšanas Latgali iekļāva Baltkrievijas guberņā (ko izveidoja no likvidētajām Polockas un Mogiļevas vietniecībām). No 1802. gada līdz 1917. gadam Latgale ietilpa Vitebskas guberņā. 1917. gada 14. decembrī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus atdalīja no Vitebskas guberņas un pievienoja Vidzemes guberņai.

1918. gadā, nodibinoties Latvijas Republikai, Latgale tika pasludināta par jaunajai valstij piederošu teritoriju un 1919.—1920. gados Latvijas Neatkarības kara laikā, padzenot lieliniekus, Latgali pievienoja pārējai Latvijai.

Latviešu konversācijas vārdnīca 1933. gadā Latgales ģeogrāfiju aprakstīja šādi: “Tie ir Malienas līdzenums un Malienas platforma, kas kopā ieņem Latvijas valsts austrumu malu jeb Malienu, kur runā ɡalvenā kārtā augšzemnieku izloksni. Malienas līdzenums sniedzas pāri Latvijas valsts teritorijai no Lietavas robežām ap Aknīsti, pār Daugavu uz Lubānu un valsts ziemeļaustrumu stūri, Jaunlatgales apriņķī Malienas platforma paceļas dienvidaustrumos no šī līdzenuma, un tās lielākā daļa ietilpst Latgalē, mazākā Ilūkstes apriņķī kā Augšzemes augstiene. Malienas līdzenumā vietām sastopamas māla iegulas, bet visvairāk zemes virskārtu sedz smilts, kas, ledājam kūstot un atkāpjoties, nogulusi liela ezera dibenā, kurš uz laiku apklājis bijušā ledāja gultni. Zemes virsa Malienas līdzenuma Latgales daļā lielākoties līdzena, ar lēzenu slīpumu uz Daugavu un Lubānas ezeru, kas ir bijušā lielā ezera atliekas un apklāj visai seklas lēzenas ieplakas zemāko daļu. Cilvēku nometnes un kultūras zemes gabali lielākoties upju tuvumā un uz pauguriņiem, kur drenāžas apstākļi labāki. Labvēlīgs izņēmums ir Krustpils-Ļaudonas gala morēnu strēķis, kas šķērso Latgales līdzenuma dienvidrietumu stūri. Malienas līdzenuma ziemeļaustrumu daļa lielākoties ietilpst Jaunlatgales apriņķī, kur līdzena vai nedaudz viļņaina virsa, kas ap Daugavas (Aiviekstes) — Veļikajas ūdensšķirtni sasniedz 130 m virs jūras līmeņa, atsevišķos morēnu pauguros arī vairāk. Zeme lielākoties smilšaina, notekas apstākļi sevišķi nelabvēlīgi ap ūdensšķirtnēm: tur plaši purvi un meži. Malienas līdzenuma daļā, kas ietilpst Ludzas apriņķī, gar valsts robežu purvains, reti apdzīvots mežs uz smilts zemes.

Latgales platforma ir tās vērtīgākā dabiskā sastāvdaļa un galvenā dzīvojamā telpa, kam Latvijas valsts robežās puslīdz kārtna piecstūra apveids. Vienu tā malu sastāda valsts robeža no Zilupes līdz Daugavai, otru Daugava no valsts robežas līdz Daugavpilij. Pārējās malās platforma sastopas ar Malienas līdzenumu aptuveni pa Daugavpils-Preiļu-Viļēnu-Kārsavas-Zilupes līnijām. Zemes virskārta pēc formām un sastāva ir tipisks diluvija ledāju krāvums. Platformas virsa lielākoties starp 140 un 180 m virs jūras līmeņa, bet atsevišķas pauguru grupas pārsniedz 200 m. Vislielākais augstums gala morēnu krāvumā, kas apskauj Rēznas ezera ieplaku pusloka veidā no austrumiem gar dienvidu malu līdz rietumiem. Starp pauguriem ievērojamākais ir Lielais Liepu jeb Dzierkaļu kalns, dienvidos no Rēznas ezera (289 m). Gala morēnu pauguru starpās samērā dziļas iedobes, kuru dibenā nelieli ezeriņi vai purvi, kam dažkārt nav notekas. Zemes virsa platformā vēl lielā mērā uzglabājusi glaciālo formu pirmatnējību — augstākus vai zemākus, stāvākus vai lēzenākus, plakanākus vai šaurākus gala- un pamatmorēnu vaļņus un kupolus. To starpas apaļas, garenas vai žuburainas iedobes, kuru dibena ezeri ir visraksturīgākie ģeogrāfiskie objekti Latgales platformā. Tie daiļo Latgales ainavu, sasita vērotāja skatu un novērš to no iedzīvotāju nabadzīgajām mītnēm — ciemiem un viensētām, kas grupējas uz atmežotiem reljefa viļņiem ezeru starpās. Sevišķi daudz ezeru ir Latgales platformas dienvidu pusē Dubnas un citu Daugavas pieteku augšgala apvidū, ko aptver trijstūra līnija Indra-Preiļi-Bukmuiža. Lielākie no tiem ir Sivera, Rušānu un Ješezers. Vietām ezeri sakārtoti ciešās virknēs, kas velkas no dienvidiem uz ziemeļiem. Ciešākos ezeru mezglos no augstākiem gala morēnu pauguriem var aplūkot lieliskas, plašas ezeru ainavas, kādu citur Latvijā nav. Labākais augstums to aplūkošanai ir Saules kalns (211 m). Diezgan daudz ezeru ir arī Latgales platformas ziemeļaustrumu daļā, no tiem lielākie ir Cirma, Ludzas un Nirzas ezeri. Platformas vidus daļā gala morēnu loka iekšpusē ir Rēznas ezers.”

Latgales iedzīvotāji (1897—2025)

• (1897—2025) Latgales iedzīvotāju skaits tās kultūrvēsturiskajā teritorijā.

Līdz 1947. gada reformai

Līdz 1947. gada 16. oktobra administratīvi teritoriālajai reformai Latgali veidoja Daugavpils apriņķis, Rēzeknes apriņķis, Ludzas apriņķis un Abrenes apriņķis (līdz 1938. gadam — Jaunlatgales apriņķis; pēc Abrenes atdalīšanas, kopš 1945. gada 11. oktobra — Viļakas apriņķis), kuru ārējās robežas arī veidoja Latgales vēlēšanu apgabala robežu.

Pēc 2008. gada reformas

Pēc 2008. gada 18. decembrī Saeimā pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Latgales vēlēšanu apgabalā atradās 19 novadi un 2 republikas pilsētas:

• Aglonas novads,
• Baltinavas novads,
• Balvu novads,
• Ciblas novads,
• Dagdas novads,
• Daugavpils novads,

• Ilūkstes novads,
• Kārsavas novads,
• Krāslavas novads,
• Līvānu novads,
• Ludzas novads,
• Preiļu novads,

• Rēzeknes novads,
• Riebiņu novads,
• Rugāju novads,
• Vārkavas novads,
• Viļakas novads,
• Viļānu novads,

• Zilupes novads,
• Daugavpils pilsēta,
• Rēzeknes pilsēta.

Pēc 2021. gada reformas

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Latgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

• Daugavpils valstspilsētas daļa Daugavas labajā krastā
• Rēzeknes valstspilsēta
• Aizkraukles novads (Aiviekstes labajā krastā): Aiviekstes pagasts (daļēji) un Pļaviņu pilsēta (daļēji)
• Alūksnes novads (daļēji): Liepnas pagasts
• Augšdaugavas novads (Daugavas labajā krastā):Ambeļu pagasts, Biķernieku pagasts, Dubnas pagasts, Kalupes pagasts, Līksnas pagasts, Maļinovas pagasts, Naujenes pagasts, Nīcgales pagasts, Vaboles pagasts, Višķu pagasts
• Balvu novads: Baltinavas pagasts, Balvu pagasts, Balvu pilsēta, Bērzkalnes pagasts, Bērzpils pagasts, Briežuciema pagasts, Krišjāņu pagasts, Kubuļu pagasts, Kupravas pagasts, Lazdukalna pagasts, Lazdulejas pagasts, Medņevas pagasts, Rugāju pagasts, Susāju pagasts, Šķilbēnu pagasts, Tilžas pagasts, Vecumu pagasts, Vectilžas pagasts, Viļakas pilsēta, Vīksnas pagasts, Žīguru pagasts
• Jēkabpils novads (Daugavas labajā krastā): Atašienes pagasts, Jēkabpils valstspilsētas (daļa Daugavas labajā krastā un Daugavsala), Krustpils pagasts, Kūku pagasts, Mežāres pagasts, Variešu pagasts, Vīpes pagasts
• Krāslavas novads (Daugavas labajā krastā): Andrupenes pagasts, Andzeļu pagasts, Asūnes pagasts, Aulejas pagasts, Bērziņu pagasts, Dagdas pagasts, Dagdas pilsēta, Ezernieku pagasts, Grāveru pagasts, Indras pagasts, Izvaltas pagasts, Kalniešu pagasts, Kastuļinas pagasts, Kombuļu pagasts, Konstantinovas pagasts, Krāslavas pagasts, Krāslavas pilsētas (daļa Daugavas labajā krastā), Ķepovas pagasts, Piedrujas pagasts, Robežnieku pagasts, Skaistas pagasts, Svariņu pagasts, Šķaunes pagasts, Šķeltovas pagasts, Ūdrīšu pagasts
• Līvānu novads: Jersikas pagasts, Līvānu pilsēta, Rožupes pagasts, Rudzātu pagasts, Sutru pagasts, Turku pagasts
• Ludzas novads: Blontu pagasts, Briģu pagasts, Ciblas pagasts, Cirmas pagasts, Goliševas pagasts, Isnaudas pagasts, Istras pagasts, Kārsavas pilsēta, Lauderu pagasts, Līdumnieku pagasts, Ludzas pilsēta, Malnavas pagasts, Mežvidu pagasts, Mērdzenes pagasts, Nirzas pagasts, Ņukšu pagasts, Pasienes pagasts, Pildas pagasts, Pureņu pagasts, Pušmucovas pagasts, Rundēnu pagasts, Salnavas pagasts, Zaļesjes pagasts, Zilupes pilsēta, Zvirgzdenes pagasts
• Madonas novads: Barkavas pagasts (daļēji), Murmastienes pagasts, Ošupes pagasts (daļēji), Varakļānu pagasts, Varakļānu pilsēta
• Preiļu novads: Aglonas pagasts, Aizkalnes pagasts, Galēnu pagasts, Pelēču pagasts, Preiļu pagasts, Preiļu pilsēta, Riebiņu pagasts, Rožkalnu pagasts, Rušonas pagasts, Saunas pagasts, Silajāņu pagasts, Sīļukalna pagasts, Stabulnieku pagasts, Upmalas pagasts, Vārkavas pagasts
• Rēzeknes novads: Audriņu pagasts, Bērzgales pagasts, Čornajas pagasts, Dricānu pagasts, Feimaņu pagasts, Gaigalavas pagasts, Griškānu pagasts, Ilzeskalna pagasts, Kantinieku pagasts, Kaunatas pagasts, Lendžu pagasts, Lūznavas pagasts, Mākoņkalna pagasts, Maltas pagasts, Nagļu pagasts, Nautrēnu pagasts, Ozolaines pagasts, Ozolmuižas pagasts, Pušas pagasts, Rikavas pagasts, Sakstagala pagasts, Silmalas pagasts, Stoļerovas pagasts, Stružānu pagasts, Vērēmu pagasts, Dekšāres pagasts, Sokolku pagasts, Viļānu pagasts, Viļānu pilsēta

2023. gada 19. aprīlī Valsts prezidents Egils Levits, ņemot vērā Valsts heraldikas komisijas atzinumu, apstiprināja oficiālo Latgales karogu.

Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga apraksts:

1. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karogs ir tumši zils ar baltu horizontālu svītru.
2. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumšizilbalttumšizilo svītru attiecība ir 2: 1:2.
3. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga platuma un garuma attiecība ir 1:2.
4. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumšizilbalttumšizilo svītru attiecība, kā arī karoga platuma un garuma attiecība neatkarīgi no karoga izmēriem atbilst norādītajam paraugam.
5. Latviešu vēsturiskās zemes Latgales karoga tumši zilā krāsa atbilst Pantone 295 C krāsas kodam.

Pirms tam kā Latgales karogu neoficiāli lietoja latgaliešu karogu ar zilibaltizilajām joslām un kronētu grifu uz sarkana ģerboņa formas.

• Jersika
• Livonijas ordenis
• Livonijas ordeņa mestri
• Pārdaugavas Livonijas hercogiste
• Inflantijas vaivadija
• Latgales ģerbonis