Alarihs I (gotu: Alareiks; dzimis apmēram 370. gadā, miris 410. gadā) bija vestgotu karalis no 395. gada līdz savai nāvei 410. gadā. Pazīstams ar 410. gadā notikušo Romas izlaupīšanu, kas sekmēja Rietumromas impērijas bojāeju.
Bijis gotu komandieris Romas armijā, tomēr īsi pēc imperatora Teodosija I nāves 395. gadā pameta armiju un kļuva par vestgotu vadoni. Pieņēmis karaļa titulu. Ticis nosaukts par Illīrijas karavadoni pēc laupīšanas karagājiena, kas gāja caur Balkānu pussalu un Peloponēsu.
401. gadā iebrucis Itālijā, tomēr 402. gada aprīlī viņu sakāva Stilihons pie Pollencijas, ar sakāvi 403. gadā pie Veronas beidzās arī otrā iebrukšana. Sekoja Romas aplenkums pēc 408. gadā veiktā Stilihona nāvessoda. Goti atkāpās pēc milzīgas kontribūcijas saņemšanas. 410. gadā tika ieņemta Roma, 410. gada 24. augustā tika uzsākta trīs dienas ilga Romas izlaupīšana.
Alarihs mira 410. gadā Kozencā, Dienviditālijā, pirms došanās uz Āfriku.
